Autors: Kaspars Reinholds, SIA Latvijas Energoceltnieks Telekomunikāciju tīklu departamenta direktors
Digitālā infrastruktūra 21. gadsimtā ir kļuvusi par vienu no stratēģiski vērtīgākajiem resursiem. Bez modernas ātrgaitas datu pārraides sistēmas nav iedomājama ne inovāciju attīstība, ne konkurētspējīga ekonomika, ne sabiedrības drošība, kas jo īpaši aktuāla šajā tik izaicinošajā laikā. Eiropas Savienība šīs atziņas ir ietvērusi savā Digitālās desmitgades stratēģijā, kas paredz, ka līdz 2030. gadam visām mājsaimniecībām jābūt pieejamam gigabitu ātruma internetam un visām apdzīvotajām vietām – 5G pārklājumam. Lai šos mērķus sasniegtu, arvien vairāk valstu apzināti izvēlas optisko šķiedru internetu kā galveno digitālās nākotnes mugurkaulu. Šajā ziņā Vācija ir viens no uzskatāmākajiem piemēriem.
Vācijas digitālās transformācijas pretrunas
Vācija, būdama Eiropas ekonomikas dzinējspēks, joprojām atpaliek no Digitālās desmitgades mērķiem. Paradoksāli, ka valsts ar spēcīgu inženierijas tradīciju cieš no nepietiekamas digitālās infrastruktūras un prasmju trūkuma. Tikai puse iedzīvotāju apguvuši pamatprasmes digitālajā jomā un optikas šķiedras tīklu pārklājums ievērojami atpaliek no Eiropas vidējā. Tas bremzē gan sabiedrības, gan uzņēmumu digitālo izaugsmi. Vācijas valdība to ir sapratusi un risina ļoti mērķtiecīgi, proti, iegulda ievērojamus līdzekļus, īstenojot Gigabitu stratēģiju, atbalstot pusvadītāju un kvantu tehnoloģiju projektus, kā arī MVU digitalizāciju. [1]
Vācijas Gigabitstrategie jeb Gigabitu stratēģija
Vācijas Gigabitu stratēģija 2030 nosaka ambiciozu, bet skaidru mērķi – nodrošināt ātrdarbīgu optisko pieslēgumu visām mājsaimniecībām un uzņēmumiem neatkarīgi no to atrašanās vietas – vai tā ir pilsēta vai dziļi lauki. Līdz 2025. gadam vismaz pusei mājsaimniecību jābūt pieslēgtām optikai, bet līdz 2030. gadam plānots pilns gigabitu pārklājums.
Vācijas optiskās infrastruktūras attīstībā tiek iesaistīti gan publiskie, gan privātie līdzekļi. Eiropas Komisija 2023. gadā apstiprināja, ka līdz 2028. gadam Vācijā publiskajā platjoslas tīklu attīstībā tiks ieguldīti līdz 38 miljardiem eiro no valsts un ES fondiem, lai nodrošinātu gigabitu pārklājumu arī lauku reģionos.[2] Paralēli tam Vācijas telekomunikāciju nozare ir paziņojusi par plāniem tuvāko gadu laikā ieguldīt vēl aptuveni 50 miljardus eiro privātajā šķiedru tīklu izbūvē, tādējādi kopējais publisko un privāto investīciju potenciāls varētu pārsniegt 80 miljardus eiro.[3] Šādi ieguldījumi atspoguļo Vācijas stratēģisko apņēmību padarīt optisko tīklu par digitālās nākotnes pamatu, vienlaikus saglabājot ekonomisko neatkarību un tehnoloģisko suverenitāti.
Rezultāti jau kļūst redzami
2024. gada beigās optiskā tīkla pieejamība Vācijā sasniedza jau 36,8 procentus mājsaimniecību un pieauguma temps turpina kāpt. Lai arī eksperti brīdina, ka pilnīga pārklājuma sasniegšana līdz 2030. gadam varētu būt sarežģīta, vāciešu politiskā apņēmība un konsekventā investīciju politika rāda skaidru virzienu.[4]
Kāda ir situācija Latvijā?
Lai arī Vācijas optiskā tīkla attīstības kontekstā Latvija tiek minēta kā viens no Eiropas paraugiem un mūsu optiskā interneta infrastruktūra pēdējos gados ir piedzīvojusi ievērojamus uzlabojumus, īpaši lielajās pilsētās, kur iedzīvotāji var baudīt ātru un stabilu interneta pieslēgumu, tomēr izaicinājumi joprojām pastāv – lauku reģionos piekļuve optiskajam internetam ir ierobežota un nepieciešami papildu ieguldījumi, lai nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi visā valstī. Turklāt 5G tīkla attīstība Latvijā vēl nav pietiekami progresējusi, kas var kavēt nākotnes digitālās ekonomikas iespējas. Lai Latvija pilnībā izmantotu optiskā interneta potenciālu, valstij ir jāturpina modernizēt infrastruktūru un jāveicina politikas iniciatīvas, kas atbalsta ātras un uzticamas interneta pieejamību visiem iedzīvotājiem.[5] Te lieti noderēs Vācijas stratēģijas piemērs.
Kāpēc optiskais internets?
Kādam varētu šķist, bet kāpēc jāiegulda tieši optiskajā internetā, ja ir, piemēram, Starlink? Optiskā interneta izvēle balstās gan tehnoloģiskos, gan ekonomiskos argumentos. Šķiedras tīkli nodrošina vislielāko caurlaidi, zemu latentumu un augstu uzticamību. Jāpiezīmē, ka latents laiks jeb aizture ir tiešām būtisks aspekts. Optiskajos tīklos aizture mērāma dažās milisekundēs, kamēr pat modernākajās zemās orbītas satelītu sistēmās (LEO, piemēram, Starlink) aizture sasniedz 40–50 ms, bet ģeostacionārajos tīklos – līdz pat 600 ms. Tas ir kritiski svarīgi reāllaika lietojumos, piemēram, videokonferencēs, spēļu straumēšanā, finanšu darījumos vai rūpnieciskās automatizācijas procesos.[6]
Savukārt optiskajos tīklos datu pārraides ātrums sasniedz gigabitus sekundē abos virzienos, bet to jauda praktiski ir neierobežota – ja pieaug vajadzība pēc ātruma, pietiek mainīt gala iekārtas, nevis pašu kabeli. Optika ir arī ilgmūžīga un energoefektīva tehnoloģija – optiskie modemi patērē vien dažus vatus, kamēr satelīta antenas – desmitiem vatu.
Noteikti jāpiemin arī tāds arguments kā ekonomiskā loģika un digitālā suverenitāte. Investējot optiskajā infrastruktūrā, ieguldījumi paliek vietējā ekonomikā, attīstot būvniecības, tehnoloģiju un telekomunikāciju sektorus. Šāda infrastruktūra kalpo gadu desmitiem un nodrošina pamatu nākamajām tehnoloģiju paaudzēm. Savukārt atkarība no satelītiem nozīmē regulāras maksājumu plūsmas uz ārvalstīm, bez vietējās vērtības radīšanas un ar ierobežotu drošības kontroli.
Īpaši vēlos uzsvērt drošības aspektu, proti, datu plūsma šķiedrā notiek fiziski kontrolētā kabelī, kas padara to daudz grūtāk pieejamu uzbrukumiem, savukārt satelītu signālus var uztvert jebkurā punktā, kas palielina iespējamību hakeru iejaukšanās vai datu noplūdes riskam. Turklāt šķiedras tīkls ir stabils un neietekmējas no ārējiem elektromagnētiskiem traucējumiem, reljefa vai laikapstākļiem, kas var traucēt satelītinterneta darbību un radīt drošības riskus kritisku sistēmu lietojumos, piemēram, finanšu darījumos, valsts pārvaldē vai rūpnieciskās automatizācijas procesos. Tādējādi optiskā infrastruktūra ne tikai nodrošina ātrumu un zemu latentumu, bet arī ir būtiski drošāka un uzticamāka kā pamata digitālās sabiedrības infrastruktūra, kam satelīti var kalpot tikai kā papildinājums.
Satelītinternets mūsdienu digitālajā infrastruktūrā ir nozīmīgs papildinājums, taču ne pamata risinājums. Tā nozīme pieaug, īpaši nodrošinot savienojamību attālos vai grūti pieejamos reģionos, tomēr tehniskie un ekonomiskie ierobežojumi neļauj to uzskatīt par pilnvērtīgu alternatīvu optiskās šķiedras tīklam. Pētījumi liecina, ka satelītsakaru sistēmas saskaras ar kopējās jaudas un spektra ierobežojumiem, kā arī ar ātruma samazināšanos lietotāju skaita pieauguma gadījumā.[7] Tāpat to darbību būtiski ietekmē laikapstākļi – piemēram, mēreni nokrišņi var samazināt datu caurlaidību pat par ceturtdaļu.[8]
Tādējādi satelītinternets ir būtiska daļa no kopējās digitālās infrastruktūras ekosistēmas, taču tā loma paliek papildinoša. Ilgtspējīga digitālā nākotne Eiropā balstīsies uz optiskajiem tīkliem kā pamatu, bet satelīti kalpos kā elastīgs un drošs atbalsts.
Ko Latvija var mācīties no Vācijas pieredzes?
Latvijai Vācijas pieredze piedāvā skaidru mācību un tā ir – digitālās attīstības stratēģija ir jāveido mērķtiecīgi un ilgtspējīgi. Lai saglabātu konkurētspēju un samazinātu digitālo plaisu, Latvijai jārīkojas līdzīgi – jānosaka skaidrs valsts mērķis panākt gigabitu tīklu visām mājsaimniecībām līdz 2030. gadam, un, kas jo īpaši būtiski, – jāprioritizē optikas izbūve kā pamatinfrastruktūra. Tikai šāda stratēģiska pieeja nodrošinās, ka tehnoloģiskais progress tiks arī līdz attālām lauku teritorijām un mēs sasniegsim savus Digitālās desmitgades mērķus.
