Fiber Cup sacensības pulcē optiskās šķiedras jomas profesionāļus, lai sacenstos par ātrumu un precizitāti dažādos uzdevumos, kas saistīti ar kabeļu montāžu, metināšanu un savienošanu. Šīs sacensības ne tikai izaicina dalībniekus, bet arī sniedz lielisku iespēju apgūt jaunas tehnoloģijas, kā arī gūt pieredzi no citiem nozares speciālistiem un veicināt profesionālo izaugsmi. Sacensībās piedalījās arī mūsu kolēģi – LEC optisko sakaru līniju montieri Gaitis Putāns un Andris Bizuns. Kā viņi vērtē sacensības un tajās gūto pieredzi?

 Gaitis Putāns, kurš LEC strādā jau sesto gadu, pasākumu vērtē kā izdevušos: “Kopumā kā pirmais šāda veida pasākums Vācijā, tas bija izdevies. Bija ļoti interesanti redzēt un iepazīties ar citiem šīs jomas speciālistiem. Arīdzan aizraujoši bija vērot pārējo dalībnieku startus gan YouTube platformā, gan stāvot aiz lentas pie galdiem. Skatoties klātienē, daudz amata knifiņus pamanīju un nu tie ir paņemti arī manā arsenālā!”

Gaitis atklāj, ka sākotnēji viņam nebija lielas pieredzes darbā ar optiskajām šķiedrām, taču šīs sacensības sniedza iespēju ne tikai apgūt jaunas zināšanas, bet arī pilnveidot savas prasmes. Gaitis ir pateicīgs LEC un īpaši Oļegam Zajecam par atbalstu, kā arī pirmajam skolotājam Andrim Bizunam, kurš palīdzēja ar padomiem un sniedza vērtīgas zināšanas. Gaitis arī min, ka katrs no kolēģiem uzņēmumā ir iemācījis kaut ko vērtīgu.

Savukārt Andris Bizuns, kurš ikdienā strādā ar optiskajiem šķiedru savienojumiem un montāžu, atklāj, ka gatavošanās laiks pasākumam bija ļoti īss un notika tieši pirms pasākuma, jo nav bijis laika. Tomēr Andris uzsver, ka ikdienas darbs ar muftām un kabeļiem ļāva sagatavoties šim izaicinājumam. Abi dalībnieki uzsver, cik svarīgas ir tehniskās prasmes, piemēram, spēja lasīt kabeļu shēmas un strādāt ātri, precīzi un akurāti. “Mācījos no montāžas grāmatiņām, kuras varēja lejuplādēt Fiber Cup mājaslapā. Brīvos brīžos galvā gāju cauri montāžas soļiem. Pēdējās nedēļas laikā pirms sacensībām, bija  jāmontē dažādas muftas un padaudz jāmetina. Tas arī bija galvenais treniņš, montāžas un metināšanas ātruma audzēšana,” atklāj Gaitis.

Jautāti par emocijām pirms starta, abi kolēģi ir vienisprātis – satraukums, protams, ir bijis! Gaitis atzīst: „Satraukums jau vairākas dienas pirms sacensībām man bija uzsities par baigo čomu. Un  pirms paša starta viņš kārtīgi purināja manus nervus. Satraukums, adrenalīns, domas diezgan haotiskas. Cenšoties izskriet prātā vēl pēdējo reizi cauri montāžas rokasgrāmatai.” Arī Andris atklāj, ka stress bija. “Liels satraukums. Bet ne jau man vienīgajam. Tur visi bija uztraukušies. Jo kas tāds notika pirmo reizi.”

Izaicinošas sacensību laikā bijušas pieļautās kļūdas. Gaitis atzīst: „Grūti brīži bija vairāki. Satraukumā nokļūdījos ar viena kabeļa ievadīšanas vietu. Līdz ar to notīrīju kabeļa kūli kādus 3 centimetrus par daudz. Tas atspēlējās man tieši pirms muftas aizvēršanas, jo kabelis izslīdēja no stiprinājuma gumijas kasetē un sasmērēja to ar silikonu. Vairākkārt iestūmu kabeli atpakaļ, tomēr tas vairs neturējās iekšā. Līdz ar to, lai nesalauztu dzīslas un nezaudētu metinājuma punktus, nolēmu muftu atstāt neaizvērtu. Bet grūtākais moments bija brīdī, kad sāku nošķelt dzīslas. Piepildījās tas, par ko visvairāk uztraucos. Tā kā nebijām saņēmuši kabeļu paraugus pirms sacensībām, tad arī nošķēlēju pieregulēt konkrētajām dzīslām nebija iespējams. Rezultātā nekvalitatīvi nošķelti dzīslu gali ar robiem. Dzīsla jāpārtīra un jāšķeļ atkārtoti. Pēc piektās dzīslas jau arī uzreiz bija skaidrs, ka konkurēt ar pārējiem nevaru. Bija grūti samierināties ar šādu neveiksmi. Atlika vien turpināt līdz pabeidzu,” stāsta Gaitis.

Savukārt Andris saka, ka pats grūtākais bijis savaldīt emocijas un neizrādīt satraukumu. “Vienkārši ne par ko nedomāju un koncentrējos konkrētam uzdevumam.”

Abi sacensību dalībnieki uzsver, ka atbalsts no kolēģiem bijis ļoti svarīgs. Gaitis stāsta: „Jā, atbalsts bija no kolēģiem labi jūtams. Visi sekoja un juta līdzi. Ar nepacietību gaidīja mūsu startus. Kolēģi interesējās, kā mums veicas. Sūtīja uzmundrinošas ziņas. Bija patīkami, zināt, ka kolēģi seko līdzi. Tas reizē nomierināja un uztrauca arī! Negribās tak pievilt līdzjutējus! Tas arī deva savā veidā stimulu un saņemšanos kādā grūtākā sacensību brīdī!” Savukārt Andris atzīst, ka, lai gan atbalsts bijis jūtams, sacensībās trūka kolēģu tiešas klātbūtnes, tāpēc, iespējams, nākotnē šāds atbalsts varētu būt vēl nozīmīgāks.

Taujāts, vai bija kādi īpaši momenti vai notikumi, kas palikuši atmiņā no šī pasākuma, Gaitis atzīst: “Jā, protams tādi bija! Spilgts mirklis bija brīdī, kad izdzirdēju, ka nosauc Andra vārdu kā trešās grupas uzvarētāju. Pat izspruka: “Yes!” Protams, visu sacensību laikā bija gaužām tīkami redzēt LEC logo uz baneriem un lielā ekrāna. Arī ar savu izskatu mēs izcēlāmies uz pārējo fona! Par to liels paldies vadībai, kas sagādāja visu nepieciešamo veiksmīgam startam sacensībās un padomāja par vienoto vizuālo tēlu!” Savukārt Andris atbild: “Atmiņā paliks tas, ka tiku pusfinālā”.

Abiem kolēģiem bija iespēja iegūt vērtīgu pieredzi un jaunus kontaktus un, ja nākotnē parādīsies iespēja piedalīties Fiber Cup, vai viņi to izmantotu? Andris nav līdz galam pārliecināts, atbildot: „Tagad diez vai. Bet pēc gada – varbūt.” Taču Gaitis gan ir pozitīvi noskaņots: „Ja būs lemts un tādā iespēja radīsies, es noteikti neatteikšos! Tāpēc, ka tā ir jauna pieredze ik katru reizi, jo visu laiku kas jauns tiek šajā jomā izgudrots. Un, ja sacensības notiek izstāžu hallē, tad ir iespēja redzēt un aptaustīt jaunizgudrojumus un pilnveidojumus. Redzēt un pamēģināt jaunākos instrumentus dažādu ražotāju stendos. Bet, galvenokārt, tas ir izaicinājums prasmēm un savu spēju, zināšanu papildināšana!”